Ražots Latvijā ir izstādes nosaukums, kura, kā izrādās, notiek jau trešo gadu pēc kārtas. Nosaukums gana ambiciozs un rada asociācijas ja ne ar Frankfurtes auto šova vai CeBIT tehnoloģiju foruma vietējo līdzinieku, tad vismaz ar Tautsaimniecības sasniegumu izstādi PSRS laikos. Minēto asociāciju mudināts, šogad izlēmu to apmeklēt un padalīties savos secinājumos blogā.
DK Daugava, Cēsu Alus, Ilgezeem, Pūres šokolāde, Rēzeknes gaļas kombināts, Valmiermuižas alus bija dominējošie zīmoli, kas arī aizņēma lielāko daļu no ne tuvu ne piepildītās Skonto izstāžu halles. Virkne amatnieku – tautas daiļamata meistaru, pāris kosmētikas un mēbeļu ražotāju, un, nedaudz ironiski – Valsts Nodarbinātības aģentūra. Šķiet par vienīgo haiteku var uzskatīt Jelgavas – Maskavas autobusu ražošanas kopuzņēmuma Amoplant un, iespējams, savulaik skaļi prezentēto, bet šodien jau aizmirsto, Advaita pieticīgi izstādīto produkciju. Kopumā laikam vienīgā atšķirība no ikgadējā gadatirgus Brīvdabas muzejā, ir tirgotāju atrašanās apjumtās telpās un oktobra drēgnums pilsētas ielās.
Var jau būt šim apkopojumam nebūtu nozīmes, ja pasākums sauktos «tirdziņš» un risinātos ap Ziemassvētkiem vai Jāņiem kādā no pilsētas laukumiem. Tomēr nezinātāja gaidas varētu cerēt vienuviet saskatīt vismaz tos sasniegumus, ko demonstrē LTV raidījums «Latvija Var!» Un tādu, kā zināms, nav maz. Bet acīmredzot uzņēmumus SAF, Grindeks, Sidrabe, PATA AB un citus maz interesē atrādīšanās pašmāju publikai. Ne miņas izstādē nebija arī no Latvijas eksporta kūrētājiem LIAA un visu uzņēmēju virsorganizācijas LTRK.
Tas nu būtu par nosaukuma neatbilstību saturam. Bet tagad par pašu saturu.
Patiesībā jau ir labi, ka Latvijā ir uzņēmīgi cilvēki, kas strādā, rada pievienoto vērtību un turklāt to visu vēl spēj kādam pārdot. Izstādes un dažādi cita veida forumi ir vietas, kur iepazīties ar jauniem sadarbības un realizācijas partneriem, tāpēc katram, kas izlēmis piedalīties tajos, ir būtiski maksimāli efektīvi izmantot piedāvāto formātu. Latvijā regulāri notiek visdažādākās nozaru izstādes, kuras visā visumā nevar sūdzēties ne par dalībnieku, ne apmeklētāju trūkumu.
Novērojumi liecina, ka viena no izplatītākajām izstāžu dalībnieku pieejām ir izstāde kā direct sales vieta. Nevis iespēja izcelt un parādīt produkta labās īpašības, priekšrocības un atšķirības no konkurentu ražojumiem, bet gan vieta kur tirgot bez uzcenojuma vai par ražotāja cenām. Ja vien uzņēmums nav plānojis darboties tikai un vienīgi tiešās pārdošanas nišā, tāda pieeja var skarbi atspēlēties nākotnē. Visticamāk klientam būs izveidojies nepareizs priekšstats par to, cik pārdodamajai precei būtu jāmaksā, un, iepērkoties pie mazumtirgotāja, klients vairs negribēs pārmaksāt.
Mārketinga pētījumi ir viens no izmaksu ietilpīgākajiem posteņiem ikviena uzņēmuma biznesa plānošanā. Izstāde ir vieta, kurā uzņēmējam ir iespējas bez īpašiem kapitālieguldījumiem notestēt potenciālo klientu reakciju uz dažādiem pārdošanas argumentiem – variēt preces cenu, testēt preces īpašības, uzklausīt klientu atsauksmes un iebildumus utt. Citiem vārdiem, izstādi iespējams izmantot kā sava veida mārketinga laboratoriju, kurā sava produkta vai pakalpojuma pētījuma izmaksas ir zemākas nekā tās veicot ārpus izstādes ietvariem.
Acīmredzot Latvijas izstāžu kultūrā vēl daudz ko ir mācīties gan to organizētājiem, gan dalībniekiem.
Tēma, vai valsts uzņēmumi drīkst daļu no nopelnītā tērēt ziedojumos, kļuva aktuāla ekonomikas krīzes rītausmā jeb pirms dažiem gadiem. Vispārējā finanšu trūkuma dēļ, tika pieņemts lēmums publiskā kapitāla uzņēmumiem un organizācijām liegt atbalstīt sportu, kultūru, sociālos projektus utt. Viens no tā laika redzamākajiem upuriem bija basketbola klubs ASK, kas tika «atbrīvots» uzreiz no visiem galvenajiem finansētājiem – finanšu nespējīgās Parex bankas, Rīgas Domes un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem – un aizgāja nebūtībā.
