Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs Juris Pūce izteicies, ka jaunu Latvenergo vadītāju vajadzēs meklēt ārpus Latvijas robežām, jo Latvijā atbilstoša līmeņa vadītāju nav daudz. Latvijas arodbiedrības Enerģija priekšsēdētāja Jevgenija Stalidzāne gan uzskata, ka jaunajam vadītājam jānāk no pašas kompānijas darbiniekiem – profesionāļiem, un pat saista vadītāja meklēšanu ārzemēs ar it kā plānoto Latvenergo privatizāciju (Jādomā, ka labas attiecības ar arodbiedrību jāpieskaita pie uzņēmumam vadības sasniegumiem. Žēl gan, ka vismaz daļēji tas noticis uz elektroenerģijas lietotāju rēķina – atcerēsimies kaut vai ziņas par dāsnām izmaksām darbiniekiem, kas dodas pensijā).
Der paturēt atmiņā, kā arī pats Miķelsona kungs nonācis šajā amatā bez iepriekšējās pieredzes enerģētikas jomā.
Lai man piedod Miķelsona kungs, bet atļaušos apšaubīt ekstra jeb Latvijā grūti pieejamo vadītāju kvalitāšu nepieciešamību amatam, kurā:
- jāvada monopoluzņēmums;
- kura klienti ir 99% Latvijas uzņēmumu un privātpersonu;
- tam ir garantēti regulāri ieņēmumi;
- vairāk vai mazāk tas brīvi manipulē ar tarifiem (kā zināms SPRK reti kad iebilst prasībām paaugstināt jebkura veida enerģētisko resursu tarifus. jebkurā gadījumā, pēc būtības tie tiek noteikti pēc «izmaksas pluss» metodes).
Spriežot pēc pēdējo notikumu attīstības un nesenām publikācijām (žurnāla «Ir» 13. numurs, 01.-07.06.2010), galvenais izaicinājums, ar kuru būtu jāsastopas energouzņēmuma jaunajam vadītājam, ir efektīvas iekšējās kontroles sistēmas un caurspīdīgas iepirkumu procedūras izveide. Ņemot vērā uzņēmuma mērogus, nebūt nav viegls uzdevums, bet nav arī tāds, kuram būtu jāmeklē mistisks ārzemnieks, kas gatavs kļūt pat Latvijas valsts amatpersonu ar visām no tā izrietošām sekām.
Protams, tas ir primārais uzdevums no akcionāru un klientu interešu redzespunkta. Latvijai tipiskā «politiskā atkarība» var realitātē nozīmēt citas prioritātes (piemēram, maksimāli palielināt Krievijas gāzes patēriņu).