Valsts prezidents ir pieņēmis lēmumu izsludināt jauno Maksātnespējas likumu, līdz ar to beidzot ir skaidra tā gala redakcija. Protams, tas nenozīmē, ka ir skaidras visas tā sekas, jo tikai prakse parādīs, kā būs īstenojušās likuma autoru un ieinteresēto pušu bieži pretrunīgas prognozes.
Nākamajās reizēs vairāk pievērsīšos iespējamai ietekmei, kādu jauns likums atstās uz juridisko personu maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesiem. Bet šodien – par sabiedrībā visplašāk apspriestiem grozījumiem fizisko personu maksātnespējas regulējumā. Kas tad vinnēja – bankas vai aizņēmēji, jeb spekulanti, kā daži apgalvo?
Man gan šķiet, ka likumam nav jābūt parādnieku vai kreditoru interesēs. Likumam jābūt visas sabiedrības interesēs. Un šīs intereses ir, lai uzņemtās saistības tiktu pildītas un jebkāda atkāpšanās no tām nebūtu pārāk viegla. Tajā pat laikā, atzīstot, ka pastāv situācijas, kad saistības izpildīt tiešām nevar, ir jāparedz risinājums, lai resursi – gan aktīvi, gan cilvēku potenciāls – pēc iespējas ātrāk atgrieztos ekonomiskajā apritē.
Skaidrs, ka maksātnespējas process padarīts pieejamāks – samazinot administratora vienreizēju atlīdzību un atceļot ikmēneša atlīdzību (jāpasaka, ka administratori jau nepaliks bešā: maksātnespēju skaits visticamāk būs lielāks, un lielākā atlīdzība nāks no mantas pārdošanas), kā arī saīsinot tā ilgumu. Arī dokumentu daudzums un sarežģītība, iesniedzot maksātnespējas pieteikumu, ir samazināta. Domāju, neviens neapstrīdēs, ka tas ir bijis vajadzīgs. Pēc Latvijas Komercbanku asociācijas datiem līdz šim maksātnespējīgajam personām vidēji bija saistības 425 000 lati un 8 nekustamie īpašumi katram. Neizskatās gluži pēc „vidējā statistiskā kredītņēmēja” raksturojuma.
Bet arī nodrošināto kreditoru tiesības ir labāk aizsargātas:
- ātrāk jāpārdod parādnieka manta (6 mēnešos, nevis pēc paša parādnieka piedāvātā plāna – līdz pat 5 gadiem);
- ieviesti stingrāki kontroles mehānismi (piemēram, kreditoru prasījumu pieteikšana);
- maksātnespēju nevarēs pieteikt, ja kredīts izlietots neatbilstoši mērķiem vai aizņēmējs ir melojis kreditoriem (domāju, ļoti daudziem nemaksātājiem tas būs klupšanas akmens, jo tikai kopš 2008. gada Kredītu reģistrā tika fiksēti visi kredīti. Iepriekš saistību noklusēšana diemžēl bija visnotaļ izplatīta).
Attiecībā uz parādu dzēšanu pēc parādnieka mantas pārdošanu, uzskatu par saprātīgu gan to, ka procesa ilgums atkarīgs no atmaksātas saistību daļas (pareizs stimuls parādniekiem), gan atvieglojumu tiem aizņēmējiem, kuriem ir relatīvi neliels saistību apjoms.
Vai saistību dzēšanas termiņa saīsinājums nodarīs būtiskus zaudējumus bankām, un tādējādi negatīvi ietekmēs kreditēšanu nākotnē? Kopš krīzes sākumiem, gandrīz par aksiomu kļuva ideja, ka bankā ir vitāli svarīgi saglabāt savas prasījuma tiesības pret kredītņēmēju, ja no īpašuma pārdošanas iegūtie līdzekļi nav pietiekami kredīta pilnīgai atmaksai. Mans skatījums ir nedaudz savādāks. Kredītu summas, kas tiek atgūtas šādā veidā, ir salīdzinoši nelielas. Tas nevar būt pārsteigums, ņemot vērā faktisko iespēju parādniekam nereģistrēt sev jaunus īpašumus un neuzrādīt visus ienākumus, kā arī faktu, ka par kādu mājokli viņam tomēr tāpat jāmaksā. Manā vērtējumā, šīs tiesības piedzīt «astes» ir nozīmīgas nevis per se – naudas atgūšanai, bet lai nodrošinātu, ka kredīta nemaksāšanai ir nopietnas negatīvas sekas, un lai motivētu aizņēmējus turpināt maksāt, kamēr tāda iespēja pastāv.
Vai no tiem apmēram 20 tūkstošiem hipotekāro kredītu ņēmējiem, kas kavē maksājumus vairāk kā 6 mēnešus, maksātnespēju pieteiks 1-2 tūkstoši (kā es sliecos domāt) vai 6-7 tūkstoši, protams, ietekmēs banku peļņu, bet ne tik daudz. Kritisks jautājums (un ne tikai bankām, bet gan ekonomikai kopumā) ir, vai likums veicinās maksātnespējas pieteikšanu tiem klientiem, kuri joprojām spēj maksāt kredītu, kaut arī tas pārsniedz nodrošinājuma vērtību. Likumā ir paredzēta parādniekam ne visai tīkama bankrota procedūra (parādnieka mantas un naudas nodošana administratoram, darījumu noslēgšanas ierobežojumi). Jāapzinās, ka maksātnespējas «zīmogs», paliks arī pēc saistību dzēšanas, un negatīvi ietekmēs iespējas arī nākotnē ne tikai izmantot kredītus, bet, iespējams, uzņemties jebkādas saistības. Tāpēc mana piesardzīga prognoze ir, ka tomēr likums neveicinās masveida «atteikšanās» no saistībām.
