Tāpēc solījums tuvākajā laikā pārskatīt ostu likumu šķiet ir vietā. Tomēr bažas raisa SM paspārnē rīkotās darba grupas diskusijas, kuru secinājumi būšot reformu pamatā, līdzšinējā bez rezultativitāte. Ņemot vērā kā lietas tiek kārtotas Rīgas brīvostā, var jau gadīties, ka tas ir sasniegums, ka darba grupas pārstāvji ir vienojušies par tādu lietu, ka ostām vajadzētu publicēt savus pārskatus un valdes lēmumus internetā vai arī atļaut ostu valdes sēdēs piedalīties uzņēmējiem, kuru jautājums tur tiek skatīts. Tomēr gribētos cerēt, ka atbildīgajiem izdosies vienoties par daudz būtiskākām lietām, kā, piemēram, konceptuālu redzējumu uz nepieciešamību noteikt ostu specializāciju vai arī vadošo ostu apvienošanu vienā uzņēmumā, līdzīgi kā tas ir citviet. Pretēja gadījumā nepamet sajūta, ka reformatori ķērušies pie reformām īsti nezinot kā tās veikt un ko gribētu no tām sagaidīt.

Arī nozares ministram droši vien vajadzētu ieņemt skaidrāk saprotamu nostāju ostu reformu jautājumā, nevis gaidīt un cerēt, ka darba grupas dalībniekiem izdosies panākt konsensu. Domāju, ka vēlētājiem ir tiesības ticēt, ka ministrija zina ko un kā darīt.

No labas publiskās pārvaldes viedokļa jebkam, kas notiek brīvostā, būtu jābūt regulējamam tieši tāpat kā jebkuram citam valsts īpašumā esošam subjektam – uzņēmumam vai iestādei, ko uztur nodokļu maksātāji.

Zīmīgi, kamēr Latvijā brīvostas nemaksā valstij nedz peļņas nodokli, nedz dividendes, Tallinas osta,  pēdējos trīs gados  Igaunijas valsts budžetam  dividenžu un dividenžu nodokļu veidā ir pārskaitījusi 103 miljonus eiro.

Brīvosta pārvalda valsts un pašvaldības ieguldītos resursus, tāpēc brīvostu ir jāpārvalda kā jebkuru uzņēmumu, kas veic saimniecisko darbību. Un uzņēmumam ir jāspēj radīt atdeve no ieguldītajiem resursiem – jāpelna un jāizmaksā dividendes valstij un pašvaldībai. Bet ja valsts nespēj to nodrošināt, būtu vērts pārdomāt, vai labāk nenodot šo biznesu privātās rokās.

Šim tirgum ir viena interesanta īpatnībā: tā «fiziskais» apjoms (reklāmas laiks) ir ierobežots. TV kanālu ir tik, cik ir. Un maksimālo reklāmas īpatsvaru raidlaikā ierobežo likums (10% LTV1 un LTV7, 20% LNT un TV3), Tas nozīmē, ka pēc apvienošanas viens uzņēmums kontrolēs 67% no tirgus apjoma. Visticamāk, tas spēs darboties «pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkurentiem un klientiem» (no dominējošā stāvokļa definīcijas likumā), nosakot reklāmas cenas.

Kāpēc šis apjoma ierobežojums ir svarīgs? Ja man pieder, teiksim, alus darītava, kas kontrolē 70% tirgus, es nevaru atstāt bez uzmanības konkurentu ar 30% tirgus daļu. Ja nosaku pārāk augstas cenas, otrais brūveris var mēģināt man šo tirgus daļu atņemt, samazinot cenas un kāpinot ražošanas apjomus. Situācija ir citāda, ja man pieder autostāvvieta ar 70 vietām, un mans vienīgais konkurents pilsētā ir stāvvieta ar 30 vietām. Pat ja konkurents prasītu 50 santīmus par stundu, es varu iekasēt divreiz vairāk, kamēr ir vismaz 100 autoīpašnieki, kuri var atļauties 1 Ls stundā. Protams, mana “tirgus vara” nav bezgalīga, jo turpinot paaugstināt cenas, kādā brīdī klienti izvēlēsies braukt ar sabiedrisko transportu vai atradīs citas alternatīvas (atgriežoties pie apskatāmā jautājuma -  pirks cita veida reklāmu).  Bet tie vienalga paliek zaudētāji, salīdzinot ar reālas konkurences situāciju.

Var iebilst, ka reklāmdevējs var vērsties ne tikai nacionālajos kanālos, bet meklēt laimi arī satelīttelevīzijās un kabeļtelevīzijās. Bet, pirmkārt, latviski runājošo auditoriju tādā veidā nesanāks uzrunāt. Lielākie no šiem kanāliem translē krieviski. Un otrkārt, tos (PBK, NTV Mir Baltija, REN Baltija) kontrolē viens uzņēmums. Šāds tirgus izskatās pēc duopola, kurā turklāt abiem dalībniekiem nav pat jākonkurē sava starpā, jo tie tirgu ir sadalījuši.

Pretēji dažiem komentētājiem, man nav nekādu iebildumu, ka Latvijas telekompāniju nopērk ārzemju investors. Tāpat nav pretenziju pret Modern Times Group kā Latvijas mēdiju aktīvu īpašnieku. Bet šajā reizē Konkurences padomei jāpasaka darījumam savs stingrais «nē». Lai A. Ēķis tomēr pameklē citu pircēju sava telekompānijai.

Nav šaubu, ka sports, mākslas, kultūras un izglītības projekti ir jāatbalsta. Nemaz nerunājot par atbalsta sniegšanu tiem, kas par sevi paši nespēj pietiekami parūpēties. Tomēr, pat ja Latvijā ir pieņemts, ka valsts veic sev neraksturīgas funkcijas – nodarbojas ar uzņēmējdarbību, vai ir pareizi, ka valsts kapitālsabiedrības uzņemas vēl arī kultūras un sporta mecenātu un sabiedrības labdaru lomu?

Valsts uzņēmumi tiek dibināti, lai gūtu peļņu no uzņēmējdarbības un īstenotu kādu valstij svarīgu funkciju savā uzņēmējdarbībā. Uzņēmumu vadība tiek iecelta un vērtēta pēc darba rezultātiem – šo mērķu sasniegšanas. Nu vismaz tā tam vajadzētu būt. Kāpēc tad šo uzņēmumu vadība uzņemas spriest, kādiem sociāliem mērķiem tērēt mūsu naudu? Turklāt veids, kā tas notiek, kārtējo reizi rada aizdomas par subjektivitāti un politiskajām interesēm.

Tā, piemēram, basketbola klubs VEF Rīga, kura padomes priekšsēdētājs ir viens no Vienotības līderiem Edgars Jaunups, saņēmis 450 000 latu finansējumu no LVM sportam šogad ziedotās naudas, liecina pietiek.com rīcībā esošā informācija. Tieši tikpat liela summa piešķirta ar citu politisko spēku – šobrīd opozīcijā esošo Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) – saistītajam basketbola klubam Ventspils, kura prezidents ir Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij). Un šie nav vienīgie piemēri. Jāatgādina, ka pirms vairākiem gadiem, tad, kad tika spriests un izlemts, ka uzņēmumi un organizācijas ar publisko kapitālu nav tiesīgi ziedot, viens no debašu dienaskārtības jautājumiem un secinājumiem bija, ka valstij ir jāatbalsta bērnu un jauniešu sports, bet profesionālā sporta finansēšanā klubiem ir pašiem jāspēj piesaistīt privātais kapitāls. Tagad tas ir «piemirsies».

Valsts uzņēmumi izmanto savu iedzīvotāju – nodokļu maksātāju – līdzekļus, līdz ar to var uzskatīt, ka arī valsts uzņēmumu peļņa pieder nodokļu maksātājiem. Attiecīgi arī tiesības izlemt kā un kur to izmantot. Labs vai slikts, bet, gan no nodokļiem, gan cita veida darbības, valstī ieņemtās naudas tērēšanai tradicionālais instruments saucas valsts budžets. Gala lēmumu pieņem, tautas uzticības mandātu saņēmušie deputāti jeb Saeima, kas atbild savu vēlētāju priekšā. Politiķu darbību kontrolē mediji, bet ierēdņu rīcību, operējot ar valsts līdzekļiem, reglamentē likumdošana. Nu tā vismaz vajadzētu būt. Tāpēc mans priekšlikums ir ļoti vienkāršs. Atvieglosim dzīvi valsts uzņēmumu vadībai – lai uzņēmumi samaksā nodokļus un iemaksā valsts budžetā dividendes no peļņas, bet to vadītāji pievēršas saviem tiešajiem pienākumiem.

Novērojumi liecina, ka viena no izplatītākajām izstāžu dalībnieku pieejām ir izstāde kā direct sales vieta. Nevis iespēja izcelt un parādīt produkta labās īpašības, priekšrocības un atšķirības no konkurentu ražojumiem, bet gan vieta kur tirgot bez uzcenojuma vai par ražotāja cenām. Ja vien uzņēmums nav plānojis darboties tikai un vienīgi tiešās pārdošanas nišā, tāda pieeja var skarbi atspēlēties nākotnē. Visticamāk klientam būs izveidojies nepareizs priekšstats par to, cik pārdodamajai precei būtu jāmaksā, un, iepērkoties pie mazumtirgotāja, klients vairs negribēs pārmaksāt.

Mārketinga pētījumi ir viens no izmaksu ietilpīgākajiem posteņiem ikviena uzņēmuma biznesa plānošanā. Izstāde ir vieta, kurā uzņēmējam ir iespējas bez īpašiem kapitālieguldījumiem notestēt potenciālo klientu reakciju uz dažādiem pārdošanas argumentiem – variēt preces cenu, testēt preces īpašības, uzklausīt klientu atsauksmes un iebildumus utt.  Citiem vārdiem, izstādi iespējams izmantot kā sava veida mārketinga laboratoriju, kurā sava produkta vai pakalpojuma pētījuma izmaksas ir zemākas nekā tās veicot ārpus izstādes ietvariem.

Acīmredzot Latvijas izstāžu kultūrā vēl daudz ko ir mācīties gan to organizētājiem, gan dalībniekiem.

Lai arī premjers Dombrovskis viedokli maina vai ikdienas, kopumā jāatzīst, ka diskusijas par valsts uzņemumu privatizācijas «jauno vilni» ir aktivizējušās. Valdības pārstāvju sarunās ik pa laikam tiek apspriesta Lattelecom, LMT, nesen arī LVRTC (kurš nez kāpēc būtu jāprivatizē kopā ar kādu no telekomunikāciju uzņēmumiem), kapitāldaļu 100% nodošana privāto uzņēmēju valdījumā. Protams, no nomināli labējās valdības varētu gaidīt aktīvāku darbību šajā jomā, bet, izskatās, tai tagad ir citas rūpes.

Ja reiz beidzot (lai arī ar grūtībām un negribīgi) ir ticis atzīts, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, tad rodas jautājums par vienu struktūru, kura līdz šim nemaz nav bijusi pieminēta privatizācijas kontekstā – brīvostas.

Kaut neesmu eksperts kuģniecības jautājumos, brīvostas jau sen mani ir interesējušas, jo pēc būtības tās ir tāds kā unikāls veidojums. Valsts un pašvaldības iegulda brīvostās milzīgus resursus - zemi, kas, saprotams, atrodas stratēģiskā vietā, un veic investīcijas infrastruktūrā. Piemēram, Rīgas brīvosta aizņem 1 962 ha lielu teritoriju (un tas ir tikai uz sauzemes), no kuras ievērojama daļa pieder Latvijas valstij vai Rīgai pašvaldībai. Tās pamatlīdzekļu bilances vērtība, saskaņā ar pēdējo publiski pieejamo 2009. gada pārskatu, ir ap 136 milj. latu.  Bet, nedz likums par ostām, nedz Rīgas brīvostas likums, nenosaka nepieciešamību tai strādāt ar peļņu, nodrošināt dividenžu iemaksu valsts budžetā utt. Nemaksā brīvosta arī ienākuma nodokli no savas peļņas. Saskaņā ar likumu par ostām, ostas pārvaldes finanšu līdzekļus var izmantot tikai ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai – tā teikt, darbība darbības dēļ. Tāpēc nav brīnums, ka teju vienīgie ostu darbību rezultāti, kas tiek publiski izziņoti un apspriesti, ir pārkrauto kravu apjomi, nevis finansiālie rezultāti.

Skaidrs, ka bez publiskās administrēšanas tādā stratēģiski svarīgā objektā, kas sniedz pakalpojumus visiem ienākošiem kuģiem, ir grūti iztikt. Ir jāatrisina gan stratēģiskie jautājumi (ostas attīstības programma), gan jānodrošina ostas ikdienas funkcionēšana visu operatoru interesēs: jāuztur moli, viļņlauži, krasta nostiprinājumi, navigācijas iekārtas, jānodrošina ziemas navigācija un kuģu satiksmes vadība utt.

Bet kāpēc valsts strukūras – brīvostas – īpašumā ir jāpatur milzīgas zemes platības, un tādi infrastuktūras elementi, kā piestātnes? Tik un tā tajās saimnieko privātuzņēmēji, kuri nomā nekustamo īpašumu no brīvostas. Pie tam, lemjot par nomas iespējām, Brīvostas pārvalde vērtē pretendenta biznesa plānu un tā īpašnieku reputāciju un finanšu stāvokli. Būtībā osta pati atlasa, kurš un ko darīs ostā. Kā rāda prakse gan Latvijā, gan ārzemēs, valsts struktūrām tāda biznesa vērtēšana parasti nepadodas labi. Un tiešām, piemēram, SIA Spilves pļavas biznesa plāns, nav piepildījies, ja reiz tā kļuvusi maksātnespējīga, paliekot parādā Rīgas brīvostai vairāk kā 200 tūkst. latu nomas maksu. Arī pati Brīvostas pārvalde pagājušogad atzinusi, ka ir vairāk kā 20 uzņēmumi, kuri nepilda savus biznesa plānus.

Interesanta šķiet arī nesenā ziņa, ka brīvostā loģistikas centru attīstīs Brazīlijas investori, par ko jau ir parakstīta vienošanās. Mulsina, ka interneta resursos par tādu Granada Enterprise neko nevar atrast (izņemot to, ka Latvijā viņu pārstāvjus pavada neviennozīmigi vērtētais uzņēmējs Aigars Strauss), un ka brazīliešu investoru pārstāvis domā izmantot Latviju tranzītam uz Ķīnu (kas, maigi izsakoties, nav pa ceļam), bet vispirms jau, skaidra lieta, grib nopirkt šeit banku.

Nezinu, kā tiek noteikta nomas maksa par brīvostas īpašumiem (pieļauju, ka to neviens nezina), bet jebkurā gadījumā, kā apskatīts iepriekš, valstij vai pašvaldībai nekas no tās netiek.

Apzinoties, ka atkal izsaukšu lasītāju un komentētāju dusmas, tomēr gribu ierosināt diskusiju, vai komercdarbībai paredzētā infrastruktūra un zeme ostās nebūtu tomēr jāprivatizē. Ja būs jāvērtē nevis biznesa plāni un solītie kravu apjomi, bet izsolē piedāvātā pirkšanas cena, ir daudz vieglāk pieņemt valsts budžetam optimālākos lēmumus. Protams, ir svarīgas arī pārkrautas kravas un biznesa aktivitāte ostā. Bet, ja par zemi ir samaksāta liela nauda, tas ir labākais motivātors biznesa plāna realizēšanai vai arī aktīvu nodošanai prasmīgākās rokās, gadījumā, ja plāns nepiepildās.

Kolektīvās iepirkšanās bums ir sasniedzis Latviju. Jau kādu laiku vai ikkatrā interneta portālā redzamas reklāmas no Latvijas kolektīvajiem iepircējiem, kur perkamkopa, citylife, cherry, kopaletak un deal24 ir tie aktīvākie, bet ir vēl virkne citu, kas izmanto to pašu vai nedaudz atšķirīgu biznesa modeli (piemēram, izmanto.lv). Tirgus vietnes savairojušās kā sēnes pēc lietus un acīmredzot ir vērts, jo, ja jau nebūtu, tad nerastos.

Par paraugu šī biznesa ienākšanai Latvijā kalpojis ASV radītā kolektīvās iepirkšanās vietne Groupon. Ja ticam The Economist, tad 2009. gadā Groupon bija «tikpat kā nekas» (acīmredzot ASV mērogiem) – uzņēmums ar 120 darbiniekiem, kas darbojās 30 ASV pilsētās, tik vien kā 2 miljoni klientu un 33 miljoni USD ieņēmumu. Savukārt gadu vēlāk, 2010. gadā, Groupon jau baudīja atzinību globālā mērogā – 4000 darbinieki, 51 miljoni klientu, 565 pilsētas visā pasaulē un 760 miljoni USD ieņēmumu. Jāpiekrīt, ka tas ir atdarināšanas cienīgs piemērs.

Latvijā uz tirgus līdera godu šķiet pretendē pirmais no Groupon sekotājiem perkamkopa.lv, kas radās kā populārā portāla draugiem.lv apakš projekts. Otrs aktīvākais ir citylife.lv, kas sākotnēji bija pazīstams kā atlaizuklubs.lv, bet nomainījis nosaukumu uz starptautiski atpazīstamāku, jo sācis darboties arī Igaunijā un Lietuvā. Par cik šis bums tomēr Latvijā ir sācies salīdzinoši nesen, tad es vēl nekur neesmu sastapies ar tirgus kopējo novērtējumu.

Lai cik svarīga nebūtu šī produkta popularitāte patērētāju vidū, uzskatu, ka jaunā mazumtirdzniecības koncepta attīstība būs atkarīga pirmkārt no projekta dalībnieku – pārdevēju, apmierinātības (lasi – iespējas nopelnīt). Būs peļņa, būs jauni dalībnieki, kas piedāvās savu preci vai pakalpojumu ar mega atlaidēm. Ja tā nebūs – kolektīvās iepirkšanās vietnes iznīks tikpat ātri, cik saradušās.

No pirmā acu skatiena, piedāvājums kolektīvās iepirkšanās vietnē ir labs rīks biznesam, kas var palīdzēt īsā laikā piesaistīt klientus un palielināt savu atpazīstamību. Tomēr šeit uzņēmējam ir jādomā soli uz priekšu. Katrai precei vai pakalpojumam ir sava pašizmaksa. Protams, svarīgi, cik lielas ir robežizmaksas jeb cik izmaksā nevis vidēji viens produkts, bet vēl viena papildus vienība – kas tiek pārdota «kolektīvajiem pircējiem». Piemēram, izmaksas vēl viena «kameršļūcēja» apkalpošanai Mežaparka «Ziemas parkā» ir tuvu nullei, bet on-line tievēšanas programmai precīzi nulle (šie ir reāli kolektīvas iepirkšanas piemēri). Bet ne visiem biznesiem tā veicas. Ekspressmanikīram un Gelish pārklājumam (lai ko tas nenozīmētu, atkal reāls piemērs), noteikti ir arī mainīgas izmaksas, nemaz nerunājot par risku, ka kolektīvie pircēji aizņems kosmetoloģes laiku, ko varētu pārdot «pilnas cenas» klientiem. Turklāt, cik zināms, portāli par konkrēto piedāvājumu reklamēšanu prasa aptuveni 40 % no pārdoto preču vai pakalpojumu apgrozījuma. Līdz ar to, pastāv vairāk kā reāla iespēja neko nenopelnīt, piedaloties šādā akcijā.

Arī to bizness varētu pieņemt, cerībā, ka cilvēki, reiz izmēģinājuši tā piedāvājumu, kļūs par ilgtermiņa klientiem. Bet ASV prakse liecina, ka akcijās piedalās galvenokārt t.s. «atlaižu mednieki», kuri veic pirkumu tikai vienu reizi piedāvātā kupona vērtībā un nekādu ilgtermiņa lojalitāti ar pārdevēju neveido. Pie tam, piedalīšanās šādās produkta virzības akcijās var nopietni iedragāt zīmola vērtību. Pirmkārt, ja par galveno produkta īpašību izceļ cenu, tas vedina patērētāju uz domu, ka ar kvalitāti tas konkurēt nevar. Otrkārt, ja es kā pastāvīgais klients uzzinu, ka profesionālu vaksāciju zīdaini gludai ādai var nopirkt par 5Ls, ļoti grūti nākamreiz no manis dabūt «parasto cenu» 21 Ls. Šajā sakarā vietā ir kāds plaši izskanējis piemērs no Latvijas. Kāds sporta klubs, izmantojot koppirkšanas portālu, esot ieguvis pilnu trenažieru zāli ar sportot gribētajiem, kas to izmantojuši vienu reizi un pazuduši … kopā ar līdzšinējiem pastāvīgajiem apmeklētājiem, kam akcijas radītā cilvēku burzma lika pārskatīt lojālās attiecības ar sporta klubu.

Tāpēc grūti noticēt 10. maijā db.lv rakstītajam, ka uzņēmumi pat stāvot rindā, lai tikai tiktu iekļauti kolektīvās iepirkšanās portālā. Man zināmi vairāki uzņēmēji, kurus nebeidz vajāt šo portālu reklāmas aģenti un pārdevēji, regulāri zvanot un mēģinot pārliecināt par piedalīšanos. Starp citu, iepriekš nosauktā 40% komisija tādos gadījumos mēdzot nokrist līdz pat 15% un zemāk.

Audio Windows Media formātā

Vēl 1937. gadā valsts izdevumi  Zviedrijā sastādīja tikai 16.5% no IKP(pret 19.7% ASV un 23.8% – izvēlēto attīstīto valstu vidējais). Valsts izdevumu pieaugums aizsākās 1960. gadā. Tie  sasniedza maksimumu 1990. gadu sākumā (ap 60%), un tad  sāka samazināties.

Secinājums (atgriežoties pie mana sākotnēja raksta): ja gribam tuvināties Skandināvijas valstu labklājībai, jāsāk nevis ar labklājības pārdalīšanu, bet gan ar tās radīšanu.

Pretēji bieži dzirdētiem kritiskiem vērtējumiem, es uzskatu, ka Andris Vilks finanšu ministra amatā ir ieguvums gan valdībai, gan valstij kopumā. Tie, kas kritizē «banku pārstāvja» iecelšanu tādā amatā, varbūt ilgojas pēc laikiem, kad par valsts finansēm atbildēja nevis ekonomikas eksperts, bet kāds no politiskajiem «universāliem kareivjiem».

Bet šoreiz nevis par konkrētiem finanšu ministra darbiem, bet par viņa izteiktajām domām, kas, pēc komentāriem spriežot, guvuši plašu auditorijas atsaucību.  Tā 18. februārī intervijā Latvijas Avīzei (atreferējums diena.lv) A.Vilks, apelējot pie sociālistisko Skandināvijas valstu tautsaimniecību šodienas panākumiem, aicināja arī Latvijā palielināt valsts regulējumu ekonomikai.

Ministrs apgalvoja, ka t.s. neprivatizējamajiem uzņēmumiem ir jāpaliek valsts pārziņā, bet to darbības efektivitāte ir jāpalielina, mainot to uzraudzības modeli un pārvaldē ieceļot top menedžerus ar konkurētspējīgiem atalgojumiem. Finanšu ministrs aicināja izvērtēt un uzlabot arī pašvaldību uzņēmumu efektivitāti.

Protams, kurš gan negribētu, lai pie mums būtu Zviedrijas līmeņa «labklājības valsts» ar lieliem ienākumiem un augstiem nodokļiem, kurus maksājot, pilsoņi pretī saņemtu efektīvus sabiedriskos pakalpojumus. Bet šajā domu gājienā, kas kļust populārs Latvijas sabiedrībā, ir vismaz divas kļūdas.

Pirmkārt, Zviedrijas labklajība NAV radusies pateicoties valsts lielajai lomai ekonomikā un sociālo garantiju augstajam līmenim. Vēl 19. gadsimta vidū Zviedrija bija ļoti nabadzīga valsts, no kuras iedzīvotāji masveidā emigrēja (pārsvarā uz ASV). Sākot ar 19. gadsimta 70. gadiem, Zviedrijā notika strauja industrializācija, kuras laikā tika attīstīta dinamiska un konkurētspējīga tirgus ekonomika ar nelielu valsts sektoru. Salīdzinot ar pārējo kontinentu, Zviedrijai priekšrocību sniedza arī nepiedalīšanās abos pasaules karos.  Pateicoties straujiem attīstības tempiem, pēckara periodā Zviedrijā jau bija viena no turīgākajām valstīm pasaulē. Un tikai sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, zviedri uzņēma kursu uz sociālas valsts izveidi, aktīvāk pārdalot jau izveidojušos bagātību. Tas bija apzināts lēmums, bet arī ar nepatīkamām sekām: ekonomiskās izaugsmes tempi, salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, samazinājās. To pamanījuši, zviedri kopš 90. gadu sākuma savu ekonomikas kursu koriģēja: samazinājās nodokļu likmes un sociālo garantiju apjoms, finanšu tirgos, telekomunikācijās, transportā un komunālajās pakalpojumos samazinājās valsts regulējums. Pēdējās divās vēlēšanās uzvarējusī labējā koalīcija turpina arī valsts uzņēmumu privatizāiju. Tas viss ļāva ekonomikai atgūt savu vitalitāti.

Otrkārt, mums ir citas «starta» pozīcijās ne tikai ekonomikā. Skandināvijā ir cita sabiedrības un valsts attiecību vēsture. Caurspīdīga valsts pārvalde, zems korupcijas līmenis, stabili demokrātijas institūti – tas viss ļauj samērā efektīvi realizēt lielu valsts lomu ekonomikā. Kas ir pie mums? Partiju «ietekmes sfēras», svarīgāko amatu aizpildīšana caur «partijas kvotām», lai nodrošinātu gan pareizos ziedojumus, gan citus labumus, gan pabarotu partiju «aktivistus». Nav grūti iedomāties kā Latvijā notiktu valsts uzņēmumu pārvaldes reforma, un kādā veidā meklētu «top menedžerus». Un runa nav par etniskām īpašībām (par kurām ministrs arī mīl izteikties), bet gan par faktisko situāciju, kas objektīvi radusies vēsturisko apstākļu iespaidā. Var jau gadīties, ka politikā nepieredzējies finanšu ministrs ir vienīgais vilks politisko aitu barā, bet, kā zināms, viens nav cīnītājs.

Vēsture nav nolemtība. Bet iespējama rīcība jāpamato ar reālo situāciju, nevis skaistiem sapņiem. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, Latvijai drīzāk piestāvētu Gruzijas attīstības modelis. Visaptveroša valsts uzņēmumu privatizācija, kurai paralēli tiek veikta nežēlīga cīņa ar korupciju un ēnu ekonomiku. Tai skaitā kadru maiņa visos valsts pārvaldes līmeņos.

Naivi cerēt, ka uzlabosies valsts uzņēmumu pārvaldība un, līdz ar to, to darbības efektivitāte, kamēr tie paliek mūsu politiku pārziņā. Un, būsim godīgi pret sevi: tuvākajā laikā citu politiķu mums nebūs. Tāpēc jārīkojas, lai valsts būtu pēc iespējas tālāk no biznesa.